Infraskaņa no zinātnes skatu punkta

Intervija ar profesori Mariannu Alves – Pereiru

Klausoties LR1 iknedēļas raidījumā Re:Check: Vai vēja turbīnu infraskaņa kaitē veselībai? pausto, jūtu, ka notiek cīņa pret fizikas faktiem, sagrozot tos tā, lai tikai iegūtu labvēlīgu iznākumu vēja elektrostaciju būvniecības procesam. Nav iespējams noslēpt to, ko pierādījusi zinātne. Un kāpēc vispār nepieciešams kaut ko noslēpt?

Ir jāsaprot divas fundamentālas patiesības:

1. Ja kaut kas griežas, šķeļ gaisu, tas rada zemas frekvences skaņu, infraskaņu un vibrāciju, kas izplatās vidē – gaisā, augsnē. Tā, piemēram, ventilāciju sistēmas, satiksme, motori, dzesēšanas iekārtas;
2. Infraskaņa un zemas frekvences troksnis, ilgstošas iedarbības rezultātā, rada cilvēkam saslimšanu.

Ja infraskaņa un zemas frekvences skaņa noteiktā reģionā ir reģistrēta, tad cilvēki šajā reģionā ir tai pakļauti, un tas ir tikai laika jautājums, kad sāks parādīties pirmie saslimšanas simptomi. Sarežģītākais, ka šie simptomi nav specifiski. Kāds tos sauc par psiho-somatiskajiem traucējumiem, kāds par hipohondrozi, kāds par nocebo efektu, taču šajā brīdī svarīgākais ir saprast, kā cilvēku diagnosticēt un viņam palīdzēt, jo viņš jūtas slikti, nevis norakstīt visu uz milzīgu nevēlēšanos redzēt savā tuvumā vēja elektrostacijas.

Ir jāsaprot, ka runa vairs nav par energoneatkarību un vēja elektrostacijām, bet gan par cilvēku veselību un labbūtību, dzīvojot savās mājās.

Avots: Professor Mariana Alves-Pereira explains vibroacoustic disease

“Infraskaņa nav ieradusies pasaulē ar vēja elektrostaciju parādīšanos. Vēja elektrostacijas ir tikai kārtējais infraskaņas avots garā sarakstā, kas atkal aktualizējis problēmu, kas saistīta ar zemo frekvenču skaņas un infraskaņas ietekmi uz cilvēku veselību. Tā, piemēram, pilsētās infraskaņu galvenokārt rada ventilācijas sistēmas, vai industriālas jaudas iekārtas” tā saka zinātniece Marianna Alves- Pereira, kas pēta infraskaņas ietekmi uz cilvēka veselību.

Izšķir divu veidu infraskaņas ietekmi uz cilvēku:

1. Nodarbinātības, kas nozīmē, ka cilvēks ar to saskaras darbā un atgriežoties mājās -zonā bez infraskaņas – rada labvēlīgus apstākļus, lai ķermenis atjaunotos;
2. Iedzīvotāju, kas nozīmē, ka cilvēks dzīvo un pavada savu brīvo laiku infraskaņas skartā teritorijā un atjaunošanās nav iespējama.

Runājot par nodarbinātības radīto vibrāciju slimību, veselības traucējumu attīstība var ilgt no dažiem mēnešiem līdz pat dažiem gadiem, kad no viena vai vairāku slimības simptomu parādīšanās brīža līdz brīdim, kad slimība kļūst diagnosticējama, un tā sāk ietekmēt nodarbinātā darba spējas. [1]

Iedzīvotājiem atrodoties pastāvīgi infraskaņas darbības zonā, dažu mēnešu laikā pēc iedarbības, cilvēkam parādās noguruma pazīmes dēļ miega kvalitātes pasliktināšanās. Turpinot uzturēties šādās mājās var parādīties gremošanas sistēmas problēmas un citas ķermeniski simptomi.

Bet galvenais simptomu iemesls ir miega kvalitātes pasliktināšanās dēļ infraskaņas.

“Bieži vien tiek mēģināts meklēt iemeslus izmaiņām veselības stāvoklī – jauni cilvēki veselības pasliktināšanos noraksta uz pārslodzi darbā vai kādu nekvalitatīvu maltīti. Gados vecāki cilvēki šādas izmaiņas veselībā raksturo ar savu vecumu. Taču brīdī, kad cilvēki dodas atvaļinājumā uz citu vietu un sāk justies labāk, rodas pamats domāt, ka sliktās pašsajūtas iemesls atrodas dzīvesvietā” tā skaidro zinātniece.

Lai noteiktu, vai veselības pasliktināšanos rada infraskaņa un zemas frekvences skaņas, ir pieejamas divas galvenās testa metodes:

1. Specifisks plaušu funkciju tests ar PCO2;
2. Kognitīvais tests, kas nosaka smadzeņu atbildes funkcijas ātrumu atbilstoši vecumam.

Vēsturiski vērtējot vides troksni tiek vērtēts tikai dzirdamais skaņas diapazons (lai cilvēks nepaliktu kurls) dB (A), kas iekļauj tikai dzirdamās skaņas diapazonu un šādā diapazonā mērīti infraskaņas un zemas frekvences trokšņa rādījumi ir nederīgi. Salīdzināšanai, 10Hz ir infraskaņas troksnis nav dzirdams, un ja šo troksni mērītu dB (A) diapazonā, tad atšķirība starp nomērīto un reālo vides troksni būtu 70dB. Analoģiski, ja jums būtu automašīna, kas rāda ātrumu ar 70km/h atšķirību no reālā ātruma.

Cilvēka auss nav indikators infraskaņas dzirdamībai tāpat kā cilvēka acs nav piemērota rentgenstarojuma uztverei.

Kā jau minēts, tad ar infraskaņu saistītās veselības problēmas ir pierādītas vēl pirms vēja elektrostaciju rašanās, piemēram, ceļu satiksmes radītā infraskaņa. Tas atgriež mūs pie analoģijas ar azbestu – visi zināja, ka tas ir kaitīgs, bet nebija pieejamas ekonomiskas alternatīvas, tāpēc visi turpināja to izmantot, cilvēki saslima, bet tagad pēc vairākiem gadiem to demontē kā bīstamos atkritumus.

Tāpat pastāv ļoti daudz pētījumu par lidostas ietekmi uz cilvēku veselību, vienlaicīgi troksni vērtējot dB (A) skalā, tādejādi neņemot vērā, ka lielākā problēma dzīvojot pie lidostas ir tieši infraskaņa.

Mājās, kuras pakļautas infraskaņai, nav iespējams dzīvot, jo tajās dzīvojot cilvēks kļūst slimāks. Pamest mājas – to nav vienkārši izdarīt, ja cilvēks šeit dzīvojis visu mūžu. Diemžēl nepastāv likumi, kas aizsargātu iedzīvotājus no infraskaņas ietekmes dzīves vietās.

Droša distance no infraskaņas avota nav pierādāma zinātnē, bet zinātniece pati apgalvo, ka nedzīvotu 20km attālumā.

Valstu rekomendācijas par “drošo” attālumu līdz vēja elektrostacijām ir izvēlētas kā saka “no zila gaisa” – zinātniski tas nav pamatots.

Pilsētas un industriālas teritorijas jau ir infraskaņas epicentri un tagad, kad vēja elektrostacijas tiek plānotas lauku reģionos, mežos un populāros tūrisma galamērķos, uz kurieni cilvēki bēg, lai atjaunotos no pilsētu radītā noguruma, ko rada infraskaņas pastāvīgais fons, arī tie taps par infraskaņas teritoriju. Kur cilvēkam glābties? Vai nebūtu svarīgi paredzēt valstī teritorijas, kuras tiek nodrošinātas tīras no šādas iedarbības?