Raksts tapis sadarbībā ar Delfi Brand Studio
Ir tāds princips, kas šķiet pašsaprotams: tava brīvība beidzas tur, kur sākas mana. Taču ko darīt, ja starp šīm divām brīvībām nostājas valsts un saka: nacionālās intereses ir svarīgākas? Ko darīt, ja likums ir uzrakstīts tā, ka tavs viedoklis juridiski un praktiski neko nenozīmē? Un ko darīt, ja publiski esi nosaukts par dezinformācijas nesēju tikai tāpēc, ka iebilsti?
Tieši tā šobrīd jūtas Sakas pagasta iedzīvotāji Dienvidkurzemes novadā. Novada teritorijā ir plānots uzbūvēt vēja elektrostaciju parku, kam iedzīvotāji nepiekrīt. Viņi pavadījuši divarpus gadus tiesvedības procesos, sabiedriskajās apspriešanās, vēstulēs un neatbildētos jautājumos, un nākotne rādās drūma, jo likums, kas līdz šim viņus pasargāja kā pēdējā cerība, šobrīd tiek atcelts.
Saka, Pāvilosta un 250 metrus augsti objekti meža vidū
Sakas pagasts robežojas ar Pāvilostu, nelielu piekrastes pilsētiņu Kurzemē, ko latvieši pazīst kā klusu, dabiskas atpūtas vietu. Te valda citāds temps un citāds klusums. Cilvēki šeit dzīvo dažādu iemeslu dēļ, taču lielākais un kopīgais – tā ir izvēle par labu noteiktai dzīves kvalitātei. Kāds ir atgriezies no Rīgas, lai te nodzīvotu visu atlikušo mūžu. Kāds attīsta viesnīcu vai lauku sētu. Kāds vienkārši ir šeit dzimis, tāpat kā viņa vecāki un vecvecāki.
Sandra Stepiņa ir viena no šiem cilvēkiem, trešā paaudze savā dzimtas mājā, atgriezusies no pilsētas, lai šeit paliktu. Šobrīd viņa ir tā persona, kas šo kopienas cīņu lielā mērā nes uz saviem pleciem – kā iedzīvotāja un aktīviste, kurai šī zeme ir mājvieta.
Plānotais vēja parks aptver lielu meža masīvu Sakas pagastā – teritoriju, kur jau notiek aktīva meža izstrāde. Projekts paredz līdz 46 turbīnām, kuru augstums sasniegs 225 – 250 metrus. Puse no parka platības atrodas Baltijas jūras piekrastes 5 kilometru ierobežotas saimnieciskās darbības aizsargjoslā – būtībā zonā, ko likums īpaši aizsargā tieši tāpēc, lai piekraste netiktu pakļauta industriālai apbūvei.
“Nav aizliegts” nav tas pats, kas “atļauts”
Aizsargjoslu likums skaidri nosaka, kāpēc šī zona vispār pastāv: lai saglabātu meža aizsargfunkcijas, aizsargātu piekrastes ainavu, nodrošinātu tūrismu un rekreāciju, novērstu industriālu slodzi. Taču attīstītāja ietekmes uz vidi novērtējumā (IVN) arguments ir bijis vienkāršs: likums tiešā veidā neaizliedz vēja turbīnas. Tātad atļauts.
“Mēs skatāmies uz likumu pēc tā būtības, nevis pēc burta,” norāda Stepiņa. Likumā ir uzskaitīts, ko nevar būvēt aizsargjoslā – vasarnīcas, skatu torņus. Vēja turbīnas konkrēti nav minētas. Un šo robu attīstītājs izmanto kā atļauju, lai gan likuma mērķis ir pilnīgi skaidrs.
Tas ir tikai viens piemērs tam, ko Stepiņa raksturo kā tendenciozus lēmumus – situāciju, kurā katrs procedūras posms tiek interpretēts par labu attīstītājam, nevis iedzīvotājiem. Sabiedriskā apspriešana nenotika likumā noteiktajā kārtībā: to vadīja nevis pašvaldība, bet attīstītāja algots moderators, kurš nenodrošināja, ka jautājumi saņem konkrētas atbildes. Ekonomikas ministrija projektam piešķīra prioritāru statusu, atvieglojot administratīvās procedūras, bet neprasot iedzīvotāju viedokli. Izskatot šos lēmumus kā kopsakarīgu procesu, rodas jautājums: kuras puses interese šajos procesos tiek aizsargāta?
Atbilde, iespējams, meklējama likumdošanas vēsturē. 2022. gadā stājās spēkā “Enerģētiskās drošības un neatkarības veicināšanai nepieciešamās atvieglotās energoapgādes būvju būvniecības kārtības likums”, kas lieliem enerģētikas projektiem (50 MW un vairāk) paredz ārkārtas ceļu: gala lēmuma pieņemšanu nodot Ministru kabinetam, apejot pašvaldību. Pašvaldība līdz tam bija vienīgais lēmuma pieņemšanas līmenis, kam ir pienākums uzklausīt iedzīvotājus. Ar vienu likumu šis pienākums tika faktiski atcelts.
Šī gada pavasarī trīs Kurzemes reģiona projekti tika virzīti izskatīšanai Ministru kabinetā. Divus akceptēja, bet Sakas pagasta projektu – atlika, liekot rīkot atkārtotu sabiedrisko apspriešanu un sagatavot juridisku atzinumu par projekta leģitimitāti. Drīz pēc tam Klimata un enerģētikas ministrija paziņoja par nodomu 2022. gada likumu atcelt, atzīstot, ka tas rada pārāk daudz domstarpību. Šo priekšlikumu iedzīvotāji principā atbalstīja ar nosacījumu, ka lēmumu pieņemšana tiek nodota atpakaļ pašvaldībai vai paliek Ministru kabineta kompetencē, lai pabeigtu jau iesākto procesu.
Taču 10. jūnija komisijas sēdē izskanēja cits risinājums: nodot lēmuma pieņemšanu Valsts vides dienestam. Šis priekšlikums nozīmē pilnīgu iedzīvotāju izslēgšanu no lēmuma pieņemšanas: Valsts vides dienests nav kompetents vērtēt atbilstību teritorijas plānojumam, nav tiesīgs pārbaudīt procesa tiesiskumu, un tam nav pienākuma ņemt vērā sabiedrības viedokli.
“Ja lēmums nonāk tur, mums vairs nav nekādu instrumentu,” norāda Stepiņa. “Tikai tiesas ceļā. Bet viņi apzinās, ka parastam iedzīvotājam nav ne juridiskās kompetences, ne finanšu resursu tiesvedībai.” Komisijā deputātu vairākums šādu priekšlikumu atbalstīja, bet Saeimā galīgā balsošana vēl priekšā.
10 000 parakstu, ko neizskata
Paralēli šim norisinās vēl viens stāsts par to, kā formāli pareizi iesniegts pilsoņu viedoklis var pazust sistēmā bez jebkādas atbildes. 2025. gada aprīlī Sandra Stepiņa iesniedza ManaBalss.lv platformā iniciatīvu “Par Kurzemes piekrasti bez vēja elektrostacijām”. Tā savāca vairāk nekā 10 000 parakstu un nonāca rindā uz Saeimas izskatīšanu.
Saeima nobalsoja par iniciatīvas virzīšanu Tautsaimniecības komisijai. Kopš tā laika – klusums. Uz vairākkārtējiem rakstiskiem lūgumiem iekļaut jautājumu komisijas darba kārtībā Stepiņa nav saņēmusi atbildi. Pateicoties vietējo deputātu starpniecībai, izdevās nonākt līdz komisijas vadītājam, bet arī tur pretī tika sagaidīta vien atturēšanās.
“Tas ir vēl viens indikators tam, cik ļoti šajos lēmumos iedzīvotājus negrib uzklausīt,” saka Stepiņa.
Ko patiesībā zaudē Sakas pagasts
Pretēji tam, ka šādi strīdi bieži tiek attēloti kā abstraktas “bažas” vai “emocionālas reakcijas”, iedzīvotāju iebildumi ir konkrēti un uzskatāmi.
Katras turbīnas uzstādīšanai jāizcērt aptuveni divi hektāri meža. Viss kopā – vairāk nekā 100 hektāru tikai turbīnu pamatnēm, vēl papildus izbūvējami plaši pievadceļi, kas nepieciešami lielas tehnikas ievešanai. Mežs, kuru aizsargjoslas likums vairākas desmitgades ir sargājis kā vētras aizsargbarjeru un savvaļas dzīvotni, tiktu iznīcināts neatgriezeniski.
Šī piekraste ir viens no lielākajiem putnu migrācijas ceļiem Latvijā, stratēģiski nozīmīgs ne tikai lokāli, bet visai Eiropas ekosistēmai. 250 metrus augstas rotējošas konstrukcijas šajā gaisa telpā ir risks, ko grūti salīdzināt ar jūras radītu troksni vai dabiskiem šķēršļiem.
Troksnis ir vēl viens faktors, ko iedzīvotāji min kā konkrētu problēmu. Fona trokšņa līmenis vasaras vakarā šajā reģionā ir zem 30 decibeliem. Attīstītāja aprēķinos pieļaujamais trokšņa līmenis: 45 – 50 decibeli. Turbīnu radītā skaņa ir pulsējoša un pastāvīga. Jāpiebilst, ka Latvijā nav regulējuma, kas noteiktu robežlielumus un izvērtēšanas kārtību zemas frekvences troksnim. Dānija faktiski ir vienīgā valsts, kas noteikusi specifiskus robežlielumus vēja parku radītam zemas frekvences troksnim dzīvojamajās ēkās, un tas nedrīkst pārsniegt 20 dB pie vēja ātruma 10 m augstumā virs zemes 6 m/s un 8 m/s.
Vēja parka tuvums būtiski ietekmē nekustamā īpašuma vērtību. Eiropas valstīs veiktie pētījumi liecina, ka māju cenas turbīnu tuvumā var kristies par 10 – 20%, īpaši rekreācijas un tūrisma rajonos, kur īpašumu vērtību nosaka tieši klusums, ainava un dabas kvalitāte.
“Pāvilosta un Sakas pagasts ir tieši šāda vieta. Cilvēki šeit nopirkuši vai uzbūvējuši mājas, zinot, kāda ir apkārtne. Vēja parks šo aprēķinu maina bez viņu piekrišanas, un nekāda kompensācija par šo vērtības zudumu nav paredzēta,” uzsver Stepiņa.
Par “organizētu pretestību”
Kad fakti un argumenti nespēj apturēt projektu, bieži vien tiek apšaubīti cilvēki, kas šos argumentus izsaka. Tieši tā notika ar LR1 raidījuma “Atvērtie faili” materiālu, kurā tika pētīts, vai pretestība vēja parkiem Latvijā ir “lokāla” vai “starptautiski organizēta” kustība. Jautājuma formulējums pats par sevi jau ietver atbildi: tas neliek šaubīties par projektu, bet par tiem, kuri pret to iebilst.
Stepiņa šo pieeju pazīst labi. Iedzīvotājus dēvē par pārāk “emocionāliem”, bet viņu viedokļus noraksta kā nekompetentus. Tas viss kopā veido vēstījumu: jūsu pretestībai nav pamata, un jums nav tiesību to izteikt.
Taču Sakas pagasta iedzīvotāji nav lūguši tiesības uz viedokli, tās viņiem pienākas. Iedzīvotāji negrib apturēt enerģētikas attīstību, bet grib, lai ar viņiem runā un lai likumu piemēro tā, kā tas rakstīts, nevis tā, kā tas iznāk ērtāk. Tas norāda, ka šoreiz jautājums nav par vēja enerģiju kā tādu, bet par šo konkrēto vēja parku un par principu: vai attīstītāja un politiķu intereses var atcelt gan tiesisko kārtību, gan kopienas gribu.
Šajā situācijā pašvaldība ir vienīgā institūcija, kas publiski nostājusies iedzīvotāju pusē.
“Mēs kā pašvaldība neesam pret vēja parkiem. Iepriekš esam norādījuši un iezīmējuši vietas, kur tos var attīstīt. Taču teritorijas plānojumā šāda aktivitāte, kā to paredz attīstītājs, nav atļauta, un tik tuvu pie cilvēku mājām un pilsētas mēs to neatbalstām. Mēs neredzam, kā ar vēja parku var sadzīvot vietējie iedzīvotāji vai tūristi.”
Uldis Kristapsons (Jaunā Vienotība), Dienvidkurzemes novada domes priekšsēdētāja vietnieks attīstības jautājumos
Brīvība, kas beidzas pie kāda cita robežas
Enerģētiskā neatkarība Latvijai ir svarīga, un atjaunojamā enerģija ir daļa no risinājuma. To Sakas pagasta iedzīvotāji nenoliedz. Taču “nacionālās intereses” nav burvju vārds, kas automātiski atceļ visu pārējo: tiesiskumu, plānošanas kārtību un sabiedrības līdzdalību.
Turklāt, kā norāda Stepiņa, šī parka attīstītāji nav latvieši. Peļņa no parka ekspluatācijas plūdīs ārpus Latvijas. Enerģētiskās neatkarības lozungs šajā gadījumā nozīmē: latvieši zaudē mežu, ainavu, klusumu un īpašumu vērtību, lai kāds cits ārpus Latvijas nopelnītu.
Brīvība attīstīt uzņēmējdarbību beidzas tur, kur sākas iedzīvotāju brīvība dzīvot savās mājās, nekļūstot par biznesa interešu blakusefektu. Un, ja valsts uzdevums ir būt par šo robežu sargu, tad šajā gadījumā valsts to kā pienākumu ir pametusi neizpildītu.